Šajā posmā krāšana bieži šķiet kā greznība, ko varētu atļauties "kādu dienu". Ienākumi var būt neregulāri vai vienkārši nepietiekami, lai pēc rēķinu apmaksas un ikdienas tēriņiem paliktu kaut kas pāri. Krājkonts var būt tukšs vai vispār neeksistēt, un doma par "drošības spilvenu" šķiet teorētiska. Bieži valda uzskats: “kam gan krāt, ja pietrūkst jau šodien?” Šajā brīdī svarīgākais ir sākt ar apzinātu tēriņu izvērtēšanu — pat 1–2 eiro dienā atlikšana var radīt psiholoģisku sajūtu, ka nauda neslīd cauri pirkstiem. Ieteicams sākt ar konkrētu, mazu mērķi: piemēram, uzkrāt 100 eiro neparedzētiem gadījumiem. Labāk izmantot fizisku krājkasi vai atsevišķu bankas kontu, kur naudu nav tik viegli izņemt. Šis ir brīdis, kurā jāveido attiecības ar savu naudu — nevis cīnoties ar trūkumu, bet veidojot apzinātu izvēli un ieradumu būt kā savam labākajam draugam.